Viss par glutamīnu

Glutamīns ir endogēna aminoskābe, kas dabiski veidojas cilvēka organismā. Tomēr noteiktās situācijās glutamīns kļūst par cilvēkam nosacīti neaizvietojamu (relatīvi eksogēnu) aminoskābi. Mēs galvenokārt runājam par periodiem, kad muskuļu katabolisms ir pastiprināts, kas rodas vēža, smagu apdegumu un ilgstošas imobilizācijas gadījumā pēc fiziskas traumas vai operācijas.

• Glutamīns - kādas funkcijas tam ir organismā?
• Glutamīns - ietekme uz zarnām
• Glutamīns - vai tas var būt noderīgs sportistiem?
• Glutamīns - citi ieguvumi veselībai
• Glutamīns - kā lietot?

Glutamīns - kādas funkcijas tam ir organismā?

Glutamīns ir aminoskābe, kas cilvēka organismā sastopama vislielākajā daudzumā un veido aptuveni 60 % no kopējā brīvo aminoskābju krājuma. Glutamīna avots mūsu organismā ir 60 % iekšējās ražošanas, bet atlikušie 40 % nāk no uztura un šūnu olbaltumvielu sadalīšanās. Glutamīns piedalās olbaltumvielu, purīnu, pirimidīnu, glikozes, urīnvielas, glutationa, citu aminoskābju sintēzē un skābju un bāzu līdzsvara uzturēšanā. Turklāt glutamīns ir svarīgs savienojums pareizai imūnsistēmas darbībai. Glutamīns veicina T un B limfocītu proliferāciju un neitrofilu, monocītu un makrofāgu metabolisko aktivitāti, kā arī stimulē noteiktu citokīnu veidošanos.

Glutamīns - ietekme uz zarnām

Glutamīns ir vēlamais kurināmais enterocītiem, t. i., zarnu epitēlija šūnām, kas nosaka svarīgākās tievās zarnas funkcijas, proti, barības vielu galīgo sagremošanu un asimilāciju. Turklāt glutamīns ir svarīgs enerģētiskais materiāls imūnsistēmas strauji dalāmajām šūnām, t. i., limfocītiem, monocītiem un makrofāgiem. Glutamīns aizsargā zarnu gļotādu no atrofijas (zuduma), stiprina organisma imūnsistēmas mehānismus un novērš baktēriju pārvietošanos caur zarnu gļotādu. Turklāt glutamīnam ir būtiska nozīme kuņģa un zarnu trakta imūnsistēmas (GALT) pareizas darbības nodrošināšanā, novēršot tievās zarnas plankumainās atrofijas veidošanos. Glutamīna trūkums var veicināt tievās zarnas gļotādas bojājumus, kuru negatīvās sekas ir palielināta zarnu sieniņu caurlaidība, kas veicina toksīnu vai patogēno baktēriju iekļūšanu audos.

Glutamīns - vai tas var būt noderīgs sportistiem?

Intensīva fiziskā slodze, vēl jo vairāk karstā laikā, veicina karstuma stresa rašanos, kas var izraisīt zarnu epitēlija šūnu ciešo savienojumu (tight junctions), kas nodrošina zarnu barjeras integritāti, bojājumus. Tā negatīvās sekas ir zarnu barjeras integritātes traucējumi un paaugstināts baktēriju un endotoksīnu pārvietošanās risks no kuņģa un zarnu trakta. Baktēriju un endotoksīnu pārvietošanās no zarnu lūmena asinsritē palielina proiekaisuma citokīnu veidošanos un izraisa tādus kuņģa un zarnu trakta simptomus kā caureja, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā un pārpildīšanās sajūta zarnās. Pierādīts, ka glutamīns mazina intensīvu sporta aktivitāšu izraisītu zarnu caurlaidību un mazina pastāvīgu kuņģa un zarnu diskomfortu izturības sportistiem. Ir arī pierādīts, ka glutamīna lietošana palielina muskuļu glikogēna sintēzi un samazina noteiktu skeleta muskuļu bojājumu marķieru koncentrāciju, īpaši, ja to lieto ilgstoši (vismaz 5 dienas).

Glutamīns - citi ieguvumi veselībai

Pētījumi liecina, ka glutamīna piedevas palīdz uzlabot slāpekļa līdzsvaru (t. i., samazina olbaltumvielu sadalīšanos) un organisma uzturvērtības stāvokli, mazina iekaisumu (pazemina IL-6, TNF-ɑ, C-reaktīvā proteīna līmeni asinīs) un uzlabo imunitāti smagi slimiem pacientiem. Glutamīns labvēlīgi ietekmē imūnsistēmas darbību, palīdzot samazināt pēcoperācijas komplikāciju un infekciju biežumu, kā arī samazina mirstības risku un uzturēšanās ilgumu slimnīcā. Galvenais glutamīna ieguvums ir traumu, apdegumu un smagu ievainojumu rezultātu uzlabošana. Glutamīns samazina infekcijas slimību biežumu pieaugušajiem, kuriem tiek veikta vēdera dobuma operācija peritonīta (vēdera dobuma infekcija) dēļ. Turklāt cilvēkiem, kuriem veic staru terapiju galvas un kakla vēža ārstēšanai, glutamīns var samazināt mutes gļotādas mukozīta smaguma pakāpi un samazināt opioīdu analgētiķu lietošanu. Ir arī ierosināts, ka glutamīns var mazināt kairinātu zarnu sindromam (IBS) raksturīgos simptomus, ja to lieto kopā ar diētu ar zemu FODMAP saturu.

Glutamīns - kā lietot?

Terapeitiskiem mērķiem glutamīnu parasti iesaka lietot 5 g dienā. Šāda glutamīna dienas deva šķiet pilnīgi pietiekama, lai atbalstītu normālu kuņģa-zarnu trakta un imūnsistēmas darbību un mazinātu iespējamo relatīvo glutamīna deficītu, kas novērots pēcoperācijas periodā, pacientiem ar vēža kaheksiju un smagiem apdegumiem, kā arī pacientiem ar hroniski zemu olbaltumvielu uzņemšanu uzturā. Lielākas glutamīna devas patlaban nav ieteicams lietot, jo ir iespējama pārmērīga amonjaka līmeņa paaugstināšanās serumā.

Avoti:

• McRae M.P.: Terapeitiskās priekšrocības, ko sniedz glutamīns: visaptverošs metaanalīžu pārskats. Biomed Rep. 2017 May; 6(5): 576-584.

• Legault Z., Bagnall N., Kimmerly D.S.: The Influence of Oral L-Glutamine Supplementation on Muscle Strength Recovery and Soreness Following Unilateral Knee Extension Eccentric Exercise. Int J Sport Nutr Exerc Metab. 2015 Oct;25(5):417-26.

• Zuhl M.N., Lanphere K.R., Kravitz L., et al: Perorālas glutamīna piedevas ietekme uz fizisku slodzi izraisītu kuņģa un zarnu trakta caurlaidību un stingrā savienojuma proteīnu ekspresiju. J Appl Physiol (1985). 2014 Jan 15;116(2):183-91.

• Zuhl M., Dokladny K., Mermier C., et al: The effects of acute oral glutamine supplementation on exercise-induced gastrointestinal permeability and heat shock protein expression in peripheral blood mononuclear cells. Cell Stress Chaperones. 2015 Jan;20(1):85-93.

• Cruzat V, Macedo Rogero M, Noel Keane K, et al: Glutamine: Metabolism and Immune Function, Supplementation and Clinical Translation. Nutrients. 2018 Oct 23;10(11):1564.

• Coqueiro AY, Rogero MM, Tirapegui J.: Glutamine as an Anti-Fatigue Amino Acid in Sports Nutrition. Nutrients. 2019 Apr 17;11(4):863.

• Kędziora S, Słotwiński R, Dąbrowska A.: Glutamīnu saturoša uztura terapija saskaņā ar Eiropas Klīniskā uztura un metabolisma biedrības (ESPEN) ieteikumiem. Gastroenteroloģiskais apskats 2010; 5 (5): 258-265.